Es to saucu par Paradīzi

Meditācija alās Spānijas dienvidos

Sākotnēji publicēts angliski maptia.com.

Mēs tiekamies ar Sayalay Piyadassii Almerijā, Purčenas vārtu laukumā (Puerta de Purchena). No turienes ir 15 minūtes lai aizietu uz alām, kur viņa dzīvo. Ir vēls augusts — Vassa (3 mēnešu ilgs intensīvas meditācijas periods, ko ievēro Terevādas budisma praktizētāji), un es esmu atceļojis, lai uzzinātu, kā tas ir dzīvot alās un meditēt, kā arī vairāk par mūka dzīvi. Piya (angļu valodā tulkojas kā “Dear”) ordinējās kā Sayalay (nozīmē: mūķene) pirms 4 gadiem, un viņa dzīvo alās netālu no Almērijas kopš gada. Mēs esam draugi jau vairāk kā 5 gadus.

Tā kā ir vakars, mēs vispirms dodamies uz vakara kopmeditāciju kopmeditāciju alā (kad ierodos, alās uzturās — 3 Sayalay un 1 meditētājs). Vēlāk Piya man ierāda viesu alu (kopā tādas ir 4), kurā ir matracis un meditācijas spilvens. Nākamās 4 dienas es palieku savā alā, koncentrējot savu prātu uz savu elpu. Pārējos es satieku vakara kopmeditācijās, vai dažreiz brokastu un pusdienu laikos.

Kādu dienu Piya man pastāsta par dabiski izveidojušajām alām kalnos, kas atrodas vēl tālāk prom no pilsētas. Pēdējā laikā viņai patīk tur meditēt, un viņa saka:

Es to saucu par Paradīzi.

Tad viņa jautā vai es vēlētos doties un meditēt tur. Es atbildu nekavējoties — “bet Protams!”.

Ceturtajā dienā Piya man saka: “Rīt mēs dodamies”.

Dabiskās alas atrodas Melno alu ielejā (Cuaves Negras) un pārgājiens uz turieni ilgst apmēram 2 stundas. Pa ceļam Piya man pastāsta par viņu sapni — izveidot meditācijas centru ielejā. Pēdējo 10 gadu laikā klimats šeit ir mainījies — līst ļoti reti, un tāpēc ieleja lēnām pārvēršas par tuksnesi, bet to būtu iespējams novērst izrokot akas un stādot kokus. Ieleja ir aizsargāta teritorija, un šeit nav ļauts veikt būvdarbus, bet meditētāji varētu palikt daudzajās dabiski izveidojušajās alās. Priekš vakara kopmeditācijām būtu iespējams uzcelt lielu telti bijušajā upes gultnē, un ēdiens varētu tikt pagatavots un piegādāts no blakus ielejas (kur ir gan elektrība, gan braucams ceļš).

Cauri ielejai ved vairākas takas. Pa ceļam mēs satiekam kādu skrējēju, un redzam tālumā kādu kalnu velo braucēju. Taka kļūst arvien sīciņāka, līdz mēs ierodamies lielā dabiskā alā. Tur jau ir iekārtota virtuve, un viena (Piyas) meditācijas vieta. Es iekārtoju savu meditācijas vietu, un dodos izpētīt tuvējās mazākās alas, lai izvēlētos sev patīkamāko guļvietu. Mēs izpakojam somas, un paēdam pusdienas.

Šeit dienas ritms ir savādāks. Es mostos ar saullēktu, vai neilgi pirms (Piya parasti jau ir pamodusies) un es mēģinu mazliet pameditēt pirms brokastīm. Tad mēs ēdam brokastis skatoties kā saule lec aiz kalniem.

Pēc brokastīm, katru otro dienu, vienam no mums ir jādodas pēc ūdens uz alu, lejā pa kalnu pie bijušās upes gultnes. Tur nav daudz ūdens — tāda kā liela peļķe, kurā dzīvo liels krupis, bet tā ir vienīgā ūdens ieguves vieta visā ielejā. Ūdens izskatās ne pārāk labi, bet dzīvnieki to dzer. Mēs to filtrējam, tad vāram, un tad vēlreiz filtrējam lai būtu droši dzert.

Talāk mēs meditējam līdz pusdienlaikam. Paēdam pusdienas un meditējam līdz plkst. 16 vai 17.

Tad Piya uzvāra tēju, un to dzerot mēs apspriežam ko darīsim vakarā.

Vai nu mēs dodamies izlūkot un izpētīt ieleju — citas alas, kalnus un kalnu virsotnes.

Vai arī ievākt dabas veltes — ielejā ir daudz savvaļas vīģu koki, bet vīģu sezona gandrīz jau ir beigusies un tikai viens koks vēl dod augļus. Vēl ir daudz priedes, tomēr mums neizdodas atrast priežu riekstus. Pie kortijo (vecā lauku viensēta — foto augstāk pa labi) ir mandeļu, olīvu un granātābolu koki.

Mēs atgriežamies pirms saulrieta, un kad saule aiziet aiz kalniem es apguļos un skatos kā ieleja lēnām satumst.

Man nav pulkstenis. Dažreiz es pamostos naktī — vai nu tāpēc ka mēness gaisma ir pārāk spoža, vai arī tāpēc ka esmu noguris no gulēšanas uz akmens. Tad es meditēju līdz es nogurstu no sēdēšanas un tad ir vieglāk atkal aizmigt.

Piektās dienas vakarā manai fotokamerai beidzas baterija un es kādu brīdi domāju, ka vajadzētu doties atpakaļ lai to uzlādētu. Par laimi uzvar gudrība un es pārvaru šo pieķeršanos, un sagatavoju sevi divām nopietnākas meditācijas dienām.

Septītās dienas vakārā mēs uzkāpjam kalnā, kas ir pretī alai. Tas ir augstākais ielejas kalns un no augšas (no tāluma) ala izskatās ļoti savādāka, nekā tā izskatās tuvumā.

Nākošajā dienā pēc brokastīm mēs dodamies projām.

Tagad atskatoties uz tur pavadīto laiku es redzu dažus ļoti dziļus prāta piesārņojumus (defilements), kā piemēram bailes, vientulību un pieķeršanos. Dažreiz šie prāta piesārņojumi parādās manā apziņā, un ir sarežģīti uz tiem nereaģēt, bet var mēģināt pasargāt citus.

Atrašanās dabā palīdz pilnveidot mīlestību pret visām lietām.