Raidieraksta 24. sērija – Pārmaiņas valodā un cilvēkos: saruna ar valodnieci prof. Lindu Lauzi

Šis ir raidieraksta “Pieturzīmes” 24. sērijas transkripts.

(Sērija publicēta 11.11.2020.)

“Pieturzīmes” – pirmais valodas podkāsts Latvijā. Runāsim diskutēsim, dalīsimies un domāsim latviski par latvisko.

Aiga Veckalne: Labdien, mans vārds ir Aiga Veckalne, un es priecājos ar Tevi tikties “Pieturzīmēs”. Paldies, ka klausies, dalies pārdomās un iesaki citiem. Šodien tiekos ar Liepājas Universitātes Humanitāro mākslas zinātņu fakultātes profesori, Kurzemes Humanitārā institūta vadošo pētnieci, valodnieci Lindu Lauzi. Ar prieku atceros profesores Lauzes interesantās un izzinošās lekcijas manās doktorantūras studijās, mūsu diskusijas par valodas jautājumiem. Labdien, Linda!

Linda Lauze: Labdien! Paldies par labajiem vārdiem.

A. V.: Un paldies, ka piekritāt sarunai. Manas atmiņas patiešām ir brīnišķīgas par mūsu nodarbībām, un īpaši jūsu cieņpilnā attieksme vienmēr pret mums, pret studentiem un vispār pret sarunu biedru, tā kā tas vienmēr bija ļoti patīkami. Man mēdz paziņas un podkāsta viesi dažkārt sacīt, ka viņiem manā klātbūtnē tā kā nedaudz bail runāt latviski, jo es noteikti pievēršu uzmanību visiem aspektiem, visām kļūdām. Man tā, savukārt, šobrīd ir jūsu klātbūtnē, jo tas tomēr uzliek tādu latiņu, liek domāt par to, ko es runāju. Jums droši vien tā saka daudzi.

L. L.: Tā saka tiešām, bet tas, manuprāt, ir tāds varbūt arī pamatots, varbūt vēlams stereotips par valodniekiem – tikko izdzird vārdu “valodnieks”, “valodniece”, tā ir priekšstats, ka šis cilvēks tūlīt meklēs kļūdas un par tām aizrādīs, un tā man ir gadījies arī privātajā dzīvē, ka man kāds raksta īsziņu un pēc tam atvainojas, ka nav ielikts komats vai nav bijusi garumzīme un tamlīdzīgi, bet valodnieki nodarbojas ne tikai ar kļūdām, bet ar daudz plašākām lietām, un, tai skaitā, mani interesē pati valoda, kā to lieto un, galu galā, ja arī šī kļūda ir pamanīta, es uz tām gan nekoncentrēju savu uzmanību un savu enerģiju visu laiku, tad arī padomāt par to, kāda tai ir nozīme, par ko tā liecina – vai par pašu cilvēku, viņa kultūras līmeni, viņa profesiju, viņa ikdienu, galu galā, arī dzimumu. Tas varētu noteikt, kādas atšķirības, kas ir interesantas sociolingvistiem, vai arī tas jau ir tāds rādītājs plašākām pārmaiņām latviešu valodā, par kurām mēs arī šodien runāsim.

A. V.: Jā, tieši tā. Jūs esat ļoti aktīva arī tviterī, un sakiet, lūdzu, vai tviteris arī ir sava veida tāds valodas materiāls, kuru arī izvērtē šajās trijās kategorijās kā jūs teicāt?

L. L.: Ir gan. Nu jau pēdējās savās publikācijās esmu izmantojusi piemērus no tvitera, tie, kas zina, kura ir mana pētniecības joma, tad droši vien ir pamanījuši, ka tā ir sarunvaloda un plašākā nozīmē mutvārdu teksts, bet tviteris ir interesants ar to, ka tajā atspoguļojas mutvārdu teksts rakstveida formā un, kā es par to arī pārliecinājos nesen, ka tviterī arī parādās sarunvalodai raksturīgās pazīmes un arī tāda interesanta lieta, ka sarunvalodā tad, kad satiekas draugi, it īpaši sen neredzēti draugi, nevar zināt, ar ko viņu saruna beigsies par… Bieži vien nav tā pati tēma, kas sākumā, nav sarunas beigās, notiek tādi pārlēcieni no vienas tēmas uz otru un tamlīdzīgi. Un tviterī bija tāda diskusija, vai ir nepieciešams komats aiz “Ar cieņu” vēstules beigās, es iesaistījos un paskaidroju, ka tur komata nav un nav arī nepieciešams, varat iedomāties – šī diskusija beidzās ar to, vai ir nepieciešams pļaut zāli.

A. V.: Tiešām tāda tā kā saruna, kas norit mutvārdos.

L. L.: Jā, tieši tā.

A. V.: Un jūs minējāt, jā, ka dažkārt tā ir individuāla kļūda, dažkārt tās varbūt ir pazīmes vai kļūdas, kas raksturīgas lielākām grupām, dažkārt tās ir pārmaiņas valodā. Kas šobrīd notiek ar latviešu valodu, jūsuprāt? Kādas pārmaiņas ir vērojamas?

L. L.: Vai! Man negribētos šobrīd piebiedroties tiem, kas lielā mērā saka, ka ar latviešu valodu ir slikti, un veicināt šo pesimistisko noskaņu. Manuprāt, situācija ir mūsdienīga, un tā parāda arī to, ka šobrīd pie runāšanas un rakstīšanas tiek jebkurš bez tādas lielas kontroles, bez redaktora vai korektora palīdzības, un tad nu mēs redzam, kā kurš prot izteikties un cik labā valodas kvalitātē, bet es negribētu šos individuālos gadījumus attiecināt pilnīgi uz visiem latviešu valodas lietotājiem. Un ir otra lieta, ko es arī pamanīju, rakstot par tvitera valodu, par interneta valodu, kas arī ir izpētīts citās valodās, arī angļu valodā, ka internetā cilvēki sazinās ļoti ātri, un tāpēc komatu var neielikt vai pareizrakstību var neizlabot arī tie, kas to zina, jo galvenais ir saziņas ātrums šajā diskusijā, un tāpēc arī pat izglītoti cilvēki mēdz uzrakstīt kaut ko ne visai labā valodā, jo piekāpjas ātruma priekšā.

A. V.: Tā ir tāda tendence, kas šobrīd ir raksturīga?

L. L.: Jā, manuprāt, jā, un šis ātrums, protams, visās jomās nodara postu ne tikai valodā. Valodā neizlasīs vēstuli pirms aizsūtīšanas, varbūt sašūs tādu vīli, kura izjuks pēc mēneša. Tas, manuprāt, izpaužas daudzās jomās, to mēs arī zinām kaut vai par labiem sadzīves priekšmetiem, kurus mēs vairs nevaram iegādāties ļoti ilgam laikam, kur nu vēl visam mūžam.

A. V.: Tā ir, jā, pie tā jāpierod. Un kā ir ar angļu valodas ietekmi, par ko daudzi šobrīd satraucas?

L. L.: Angļu valodas ietekme noteikti ir jūtama gan tādā virspusējā līmenī, kur mēs to ātri vien pamanām ar kādiem vārdiem, mana izpētes joma un arī mācību priekšmets, ko es mācu studentiem Liepājas Universitātē, ir sintakse, līdz ar to ir arī tāda interesanta lieta, kas izpaužas sintaksē. Apmēram tikai pirms desmit gadiem, liekas, kas ir desmit gadi valodas attīstībā? Gan daudz, gan maz. Tad, kad parādījās šie angļu valodas vārdi, daudzi centās tos piemērot latviešu valodas likumiem, tas ir, pievienoja galotni. Piemēram, bija teikumi “Ko tad tu vīkendā darīsi?”, vai arī tas parādījās laikrakstu publikācijās.

Maija Brēde tos ir apkopojusi un publicējusi mūsu žurnālā “Scriptus Manet” par to, ka šie vārdi tiek lietoti laikrakstā “Diena”, bet ko es šobrīd redzu – arī tviterī mēs redzam – ļoti daudz angļu vārdu ienāk savā oriģinālrakstībā, kurus vienkārši pievieno teikumam kā daļu no teikuma, nu jā, šī pazīme gan man ne visai patīk, ja mutvārdos tas varbūt tik ļoti netraucē, jauniešiem sazinoties, jo, kā mēs zinām, slengs ir līdzīga tādai bērnu slimībai, ko jaunieši pārslimo, bet tad, kad sāk strādāt nopietnā darba vietā vai kļūst pieauguši, tad viņu valoda arī mainās, un daudz kas no slenga tiek aizmirsts, bet, ja tas parādās rakstībā, tad jau tas ir tā dīvaini, tad liekas, kas notiek ar latviešu valodu, jo jaunieši tiešām angļu valodu izmanto ļoti, ļoti daudz savā ikdienā un brīvajā laikā.

A. V.: Nu jā, un tie nav tikai jaunieši.

L. L.: Jā, diemžēl. Es nezinu, vai diemžēl vai par laimi, protams, ir labi, ka mēs protam valodu, jebkuras valodas zināšanas ir bagātība, tur nav diskusijas, bet, manuprāt, būtu jāņem vērā, ka ne vienmēr viss mums atbilst viens pret vienu kādā valodā, kā es šodien jau Aigai ārpus ētera minēju piemēru, ka skolas laikā mēs iemācāmies, ka pirms saikļa “bet” ir jāliek komats, bet tas ir latviešu valodā, ja, to pašu mēs nevaram piemērot, rakstot angliski, tur šis likums nedarbojas, un to vajadzētu atcerēties arī otrādi, ka ne vienmēr mēs varam tulkot ar tiem pašiem vārdiem vai izmantot tās pašas konstrukcijas vai tos pašus likumus, kas ir angļu valodā, un man prieks, ka Pieturzīmes tam pievērš uzmanību kaut vai mēnešu nosaukumu rakstībā – kurā valodā ir ar lielo sākumburtu un kurā ar mazo – padomāsim!

A. V.: Jā, un te, protams, ir svarīgi atcerēties, ka lielo sākumburtu lietojums ir tāds tipisks viltus draugs, vai ne, un mums gribas gan dienas, gan mēnešu nosaukumus rakstīt ar lielo burtu latviešu valodā, bet mēs to nedarām. Angļu valodā rakstām un latviešu valodā nerakstām.

L. L.: Jā, un, varbūt arī turpinot par angļu valodu, ir vēl viens tāds stereotips cilvēkiem, kuru es pieminu, jo mēs atšķiramies arī ar vietniekvārdu “tu” un “jūs” šķīrumu, uzrunājot vienu personu. Pašlaik šī tēma tiek pētīta arī valsts pētījumu programmā “Latviešu valoda” apakšprojektā “Sociolingvistika”, kur vadītāja ir profesore Ina Druviete, un mans uzdevums ir paskatīties, kā mainās attieksme pret šiem vietniekvārdiem “tu” un “jūs”, vai mums paplašinās “tu” lietojuma joma, un, man par pārsteigumu, esmu saskārusies ar viedokli, ka angļiem gan ir viegli. Viņiem ir tikai viens pats “you”, un tas nozīmē “tu”, kaut gan tie, kas profesionāli pārzina angļu valodu, zina, ka tāpat angļu valodā tiek nošķirta oficiālā joma un neformālā joma, tikai to parāda ar citiem valodas līdzekļiem, nevis ar šo vietniekvārda šķīrumu, un, tulkojot filmas vai izmantojot angļu valodu citos tekstos, reklāmā, nezin kāpēc šķiet, ka “tu” būs piemērotāka forma, bet šeit ir jāatceras, ka ne vienmēr visiem latviešu valodas lietotājiem “tu” ir pieņemams, jo “tu” un “jūs” šķīrumam ir ļoti dziļas tradīcijas mūsu kultūrā, un tas ir saistīts arī ar audzināšanu, un ne vienmēr cilvēkam ir patīkami, ja viņu uzrunā ar “tu” bez vienošanās, bez piedāvājuma, un, nu, varētu teikt pat tādā mazliet uzmācīgā veidā.

Kad par šo jautājumu es diskutēju Vācijas universitātē Maincā reiz, kā jūs zināt, vācu valodā arī ir šis divu vietniekvārdu šķīrums, un runājām par reklāmām, tad viņi teica, ka Vācijā ir tā, ka, ja šajā reklāmā ir izmantots vietniekvārds “tu”, tad var uzskatīt, nu, ka tā ir tāda nenopietna, kas attiecas varbūt uz jauniešiem, uz kādu ēdienu vai dzērienu, ko iegādāties vai pagaršot vai varbūt nē, bet, ja reklāma ir nopietna, tad būs lietots vietniekvārds “jūs”, ka tam arī ir tāda, nu, sava blakus nozīme, kuru vietniekvārdu izvēlēties, un tas man pašai ir arī interesanti, un es esmu ar šo vietniekvārdu izpēti jau aizrāvusies pirms divdesmit gadiem, un tad bija viens no rezultātiem bija ļoti interesants, kur es uzdevu jautājumu, vai mums vajadzētu atteikties no vietniekvārda “jūs”, un, ja mēs esam ceļā uz demokrātiju, nu, varbūt vienu rītu pamodīsimies un visur uzrakstīsim virsrakstus – no šodienas lietojam tikai “tu”, “jūs” mums nav vajadzīgs, uzrunājot vienu cilvēku. Interesanti, ka jaunieši tam nepiekrita, jo tomēr šim šķīrumam ir nozīme, ne velti ir latviešiem teiciens “Mēs ar tevi neesam cūkas kopā ganījuši”. Ko tas nozīmē? Tas ir no seniem laikiem, ka ir kopīgi pavadīts ilgāks laiks bērnībā vai skolas solā, vai kādā pulciņā.

“Tu” nav tāpat vien – tas vieno cilvēkus un parāda, ka viņiem ir tuvākas attiecības nekā citiem, kur varbūt ir lielāka distance. Un, jā, un es gribēju pārliecināties, vai tad šis “tu” ir vispār vajadzīgs. Pirms divdesmit gadiem tie, kas bija visvecākā paaudze, sešdesmit pieci un vairāk gadu, 100% visu respondentu atbildēja, ka viņi nav gatavi atteikties no “jūs”, diezgan liels procents, kuri vēlējās saglabāt “jūs”, bija arī citās vecuma grupās – kopā diezgan liels skaits – ap 85–87%, ka vēlas šo “jūs”, tas bija pirms divdesmit gadiem. Pašlaik, pirms gada, rezultāti rāda to pašu rādītāju, nu, 1–2% nav liela atšķirība, vienalga ir liels skaits, kurš saka “jūs”, jo es tā iedomājos, vai šī ir viena no īpašībām latviešu valodā, ko mēs gribētu nodot nākamajām paaudzēm, vai tas ir mums ļoti būtiski un svarīgi, šis šķīrums, bet jaunums ir tāds, ka vairs nevienā vecuma grupā nav šie 100% respondentu, kuri saka “nē”. Visās jau ir šaubas, jau ir sajūta, ka “man tas īpaši netraucē vai neaizvaino”, redzēsim kā būs tālāk, ja, tas, manuprāt, arī ir tāds rādītājs, ka mēs vairs nejūtamies droši, ka kāda latviešu valodas pazīme mums ir ļoti svarīga un nozīmīga.

A. V.: Jā, un arī interesanti, es biju lasījusi kādā pētījumā tieši par tīmekļa vietņu tekstiem, un tur arī bija līdzīgi. Statistika liecina, ka arvien biežāk tīmekļa vietnes izvēlas par uzrunu “tu”, uzrunājot savu potenciālo klientu, savukārt, aptaujājot klientus, joprojām lielākai daļai tomēr patīk, ka viņus uzrunā ar “jūs”. Es domāju, šis jautājums arī kļuva īpaši aktuāls saistībā ar augošo sociālo tīklu popularitāti, kur, protams, katram uzņēmumam vai katrai organizācijai, veidojot savu profilu, ir jāpieņem lēmums, vai uzrunās auditoriju ar “tu” vai “jūs”, un tā lielā mērā, tā ir tāda izvēle, kas pēc tam nosaka visos tekstos izmantotās uzrunas veidus, un es zinu, ka par labu “tu” argumenti vienmēr ir tādi, ka tas ir tā kā brīvāk, tuvāk, draudzīgāk. Tā sajūta, kas rodas, izmantojot formu “jūs”, ir tāda, ka tas tā kā rada sava veida barjeru starp potenciālo klientu un organizāciju.

L. L.: Jā, noteikti tā ir, es tam varu pievienoties, bet tajā brīdī man tikai gribas padomāt, vai šajās lietišķajās attiecībās, kas ir starp klientu un kādu organizāciju, man arī deviņdesmito gadu vidū bankas darbiniece pajautāja: “Vai tad tu izdomāji kredītu ņemt?”. Es tā uz viņu skatos, jo tas nenozīmē, ka mēs šajā brīdī kļūstam par draudzenēm un banka man aizdod naudu ar tādiem drauga noteikumiem.

A. V.: Ļoti interesants piemērs.

L. L.: Jā, un tad es domāju, vai tas, ka banka mani apsveic dzimšanas dienā, vai es savā dzīvē gribētu pirmo sveicienu dzimšanas dienas rītā saņemt no bankas – nu laikam tomēr nē. Un, jā, vai, vai šis “tu” ir īsts, jo līdzīgi ir ar jautājumu “kā tev iet?”, ja mēs salīdzinām ar angļu valodu. Vai tas ir vienkāršs teikums, lai iesāktu runāt, tāpat kā “labdien”, kas neko īpaši nenozīmē, vai tas latviešiem ir teikums, kuru es nesaku katru dienu, bet, ja es jautāju “kā tev iet?”, tad esmu patiešām ieinteresēta uzklausīt otru, nevis saņemt vienkārši frāzi “paldies, labi”.

A. V.: Jā, taisnība. Un vēl, atgriežoties pie tā “tu” un “jūs”, manuprāt, arī tiešām svarīgi atcerēties to šķīrumu, ka varbūt, jā, kādā tekstā mēs nolemjam par labu “tu”, bet tas nenozīmē, ka tiešām mēs ikvienā dzīves situācijā bez atļaujas pārejam uz “tu”, un pat, ja mēs nolemjam uzrunāt kā uzņēmums savu klientu uz “tu” interneta vidē, tas nenozīmē, ka, satiekot šo klientu klātienē vai rakstot viņiem e-pastu, mēs viņu arī drīkstam uzrunāt uz “tu” bez atļaujas – to ir vērts atcerēties.

L. L.: Tieši tā, vajadzētu arī ievērot tādās oficiālās situācijās, kurās mēs varam pat pāriet no “tu” uz “jūs”, ja tas ir nepieciešams, piemēram, valsts prezidenta kancelejas rīkotā pasākumā, ja tiek atvērta grāmata un tur visiem tiem, kuri ir piedalījušies šīs grāmatas tapšanā, saka “jūs”, tad, kaut arī divi cilvēki ir tuvu pazīstami, viņiem vienalga būtu jālieto “jūs” tajā brīdī.

A. V.: Jā, līdzīgi kā arī žurnālistu veidotās intervijās vai diskusijās, kur, neatkarīgi no tā, vai ikdienā žurnālists šo cilvēku uzrunā uz “tu”, tad lielākoties raidījumā cilvēks tiek uzrunāts uz “jūs”.

L. L.: Jā, es tam pilnīgi piekrītu, izņēmuma gadījums varētu būt, ja intervijas sākumā to pasaka pārējiem, ka mēs esam tik seni draugi, ka mums būtu jocīgi sarunāties ar šo vietniekvārdu “jūs”, un tāpēc to pasaka un informē, īpaši, ja tas ir brīvāka stila raidījums, par šo izvēli.

A. V.: Jā, protams, jā.

L. L.: Jāatceras tiešām arī to varu ieteikt, un internets ir, manuprāt, arī tāda mazliet maldīga vide, ko es redzu arī tviterī, ka rodas tāda viltus sajūta, ka šie cilvēki, ar kuriem es sarunājos, es katru dienu lasu viņu domas, ka viņi ir tik tuvi kā ģimenes locekļi. Par to es domāju arī lasot, kādas tēmas tiek apspriestas, ka tās tēmas, kuras kādreiz apsprieda tikai ģimenes lokā, kas bija tādas privātas un pat intīmas tēmas, tagad tiek apspriestas publiski, ka, vai nu cilvēki jūtas vientuļāki vai nav ar ko šīs tēmas pārrunāt, un tāda īpatnēja sajūta ir, ka, no vienas puses, rakstītājs ir svešinieks un, no otras puses, viņš uztic tādas, pavisam privātas, lietas tviterim.

A. V.: Nu jā.

L. L.: Un tādas interesantas pārdomas, jo tajā brīdī liekas, jā, mēs te visi esam tādi tuvi un draudzīgi un par to runājam, pat nepadomājot, ka ierakstot tviterī tvīts nekur nepazūd, arī Google meklētājā to var atrast un tā tomēr ir publiska, nevis privāta ziņa.

A. V.: Tā ir, patiesībā jebkas, kas internetā ir ierakstīts, nekur nepazūd, un pat, ja mēs to izdzēšam, tad, iespējams, kāds cits jau ir veicis ekrānuzņēmumu, un tik un tā tas ir zināms. Un līdzīgi kā ir bijuši visi šie Twitter skandāli, kas ir saistīti tieši ar valodas lietojumu, kāds to ir paspējis nofotografēt, un tas pēc tam ir pieejams publiski tik un tā. Ja mēs runājam par sintaksi vēl vairāk, tad zinu, ka jūs arī satrauc, vai drīzāk izmantošu vārdu interesē, šis jautājums, kas notiek ar mūsu latviešu valodu, kas ir morfoloģiski bagāta valoda, ja mēs kādu atzīmējam jeb, tautas valodā runājot, ietagojam tvītā vai Facebook ierakstā, ka tur ir pieejams tikai šīs nominatīva formas, bet, teikumā jau, protams, mēs to varam pateikt gan kā “kam?”, gan “ko?” un tā tālāk. Kādi ir jūsu vērojumi šajā jomā?

L. L.: Jā, šajā ziņā var vilkt paralēles ar to, ka tāds pats process ir tad, ja latviešu valodas teikumā ieliek arī angļu valodas vārdu. Jo jāuzsver atšķirība no angļu valodas un latviešu valodas sintakses, atšķirība būtu jāuzsver. Angļu valodā ir ļoti stingra vārdu kārtība, diezgan stingra. Mēs zinām, ka darītājs ir teikuma sākumā, un tad ir darbība, un pēc darbības ir objekts, bet latviešu valodā mēs parādām darītāju un objektu, izmantojot lietvārdu locījumus, un tāpēc varam arī vārdus lietot brīvāk, protams, ir arī latviešu valodā vārdu secības likumi, bet tie nav tik, nav tik stingri, mēs varam nolikt arī darītāju teikuma beigās un sākt teikumu ar objektu – par to parasti ir pārsteigti ārzemju studenti, kam es mācu latviešu valodu. Ja es saku, ka tēju es gribētu, ja, piemēram. Kā var teikums sākties ar “tēju”, tad ir darītājs “es” un “gribētu” pēc tam, vai kādas citas variācijas.

A. V.: Tas angļu valodā nebūtu iespējams, jā, tieši tā.

L. L.: Jā, tāds teikums nebūtu iespējams, bet tad tāpēc mēs arī brīvāk varam lietot vārdus tādā secībā, kāda runātājam ir nepieciešama, jo mums daudz ko izsaka vārdu galotnes. Bieži vien mēs par to pat neaizdomājamies, ka tas tā ir, jo rīkojamies neapzināti, un to var redzēt arī viszemākajā latviešu valodas līmenī – slenga līmenī. Šeit es gribētu saskatīt arī slenga pozitīvo pusi, jo mēdz teikt, mācot valodas kultūru, “slengā nerunāsim”, un tas ir kaut kas ārkārtīgi slikts, kas latviešu valodā nav vajadzīgs, tomēr, nu, nevajadzētu mums izlikties, ka slenga nav. Latviešu valodas stundās, valodas kultūras nodarbībās par to runāt, ka slenga nav un ka to lietot nevajag, bet aizveram durvis, un slengs uz ielas mums ir, bet, atgriežoties pie sintakses, mēs noteikti zinām, tagad tā nebūs reklāma, ir tāds veikals, kuram ir nelokāms nosaukums “Rimi”, kuru ir diez gan neērti latviešu valodā ielikt, un, ko esmu ievērojusi, ir liela, liela radoša izdoma. Ir ne tikai “Rimi”, bet ir “rimītis”, “rimčiks” un pat “rimijs”, esmu dzirdējusi, un “to es rimijā nopirku”, un šeit tā pozitīvā lieta ir tā, ka cilvēks neapzināti ir pielicis latviešu valodas izskaņu tā, lai šo vārdu varētu ielikt latviešu valodas teikumā.

Līdzīgi kā ar krievu valodas barbarismiem “kašmars”, mēs zinām, kas ir krievu valodā кашмар, ir mainīts uzsvars tā kā latviešu valodā ir vajadzīgs, uz pirmās zilbes, un pielikta latviešu valodai raksturīgā galotne. Cilvēki to dara neapzināti, un man par to ir liels prieks. Līdzīgi kā arī ar personvārdiem, ieliek bērnam vārdu Ivo, Gvido, Sandro, bet tad, kad šos puišus vai vīriešus dzīvē pasauc, tad ne vienmēr visos gadījumos viņus sauc nelokāmajā vārdā. Pārveido arī par Ivi, Gvidi, Sandri un tamlīdzīgi, jo tā, manuprāt, tāda dabiska reakcija uz šiem nelokāmajiem vārdiem.

Atgriežoties pie jautājuma par ietagošanu, ja tas būtu tikai interneta vidē, protams, ka no viena gadījuma mēs teikumā varam saprast, ka tur ir domāts vai nu datīvs vai kāds cits locījums, taču diemžēl tas sāk izplatīties arī tālāk par internetu, un sāk jau nelocīt lokāmus vārdus, piemēram, nosaukumus, ja ir saldējums “Pols”, mēs drīkstam locīt šo nosaukumu “Pols”, bet diemžēl teikumā sāk vai reklāmā sāk atstāt to kā nelokāmu, vai arī radio raidījumos esmu piefiksējusi, ka, ja ir lokāms kāda mūziķa vārds un uzvārds, kāds runātājs mēdz to atstāt nominatīva formā. Vienkārši līdzīgi kā ar nelokāmu vārdu, ka sāk zust šī sajūta, kurā brīdī man ir jāloka un kurā nav, un tas ir tāds pamats uztraukumam.

A. V.: Patiesībā notiek pretējs process tam, ka, nevis mēs pielāgojam savai valodas sistēmai, bet mēs patiesībā citas valodas sistēmā sākam citai valodas sistēmai sākam pielāgot to, kā mēs runājam.

L. L.: Jā, un šis ir arī viens no argumentiem, kāpēc es atbalstu citvalodu uzvārdu transliterēšanu latviešu valodā, kāpēc ir vajadzīga šī galotne, vai kaut vai mūziķis, vai mūziķis paliek kā Keb’ Mo’, vai tomēr man ir vajadzīga šī galotne, un ir Kebs Mo, un tad es varu vismaz pateikt datīvā vai kādā citā locījumā, vai pazīstamo mūziķi Stingu mēs lietosim ar galotni Stings vai arī pāriesim uz nelokāmo formu Sting, un, atskatoties atpakaļ, kā šie vārdi jau ir lietoti latviešu valodā, manuprāt, nu nevajadzētu atteikties.

Ir ļoti grūti šo tradīciju saglabāt, jo daudzi to neizprot, bet es gribētu atgādināt, ka ar valodniecību ir līdzīgi kā ar medicīnu. Vienkāršam cilvēkam, kas nav studējis medicīnu, protams, viņam ir kāds priekšstats, viņš saprot, varbūt, kuras zāles aptiekā nopirkt bez receptes, kad sāp galva, un līdzīgs priekšstats ir arī par valodu, un skolā ir mācīta dzimtā valoda, un priekšstats ir, bet ne vienmēr var izprast tos dziļākos procesus, kas ir valodā, un saskatīt to pamatojumu, un, ja pirmajā plānā tika izvirzīta tāda subjektīva nepatika, ka “man nepatīk, kā izkropļo kādu uzvārdu”, bet tā nav izkropļošana, tā ir šī uzvārda piemērošana latviešu valodas sistēmai, lai to varētu vieglāk izmantot, jo uzvārds nav cilvēka privātīpašums. To lieto sabiedrība, to nevar tā noslēpt, ielikt somā un viss, diemžēl uzvārds un vārds ir valodas daļa, ko izmanto pārējie sabiedrības locekļi.

A. V.: Un noteikti ir arī daudz ērtāk, ja mēs iedziļināmies un, protams, ir viegli tikt galā ar uzvārdu Smits, bet, tiklīdz mums būs kaut kāds sarežģītāks, nezinu, franču valodas uzvārds vai islandiešu valodas uzvārds, tad nebūs mums nemaz tik viegli, ja mēs atstāsim šo oriģinālrakstību. Patiesībā viss ir izdarīts tā, lai valodas lietotājam būtu viegli šo vārdu izrunāt, un, ja mums nebūtu šāds, ja mums būtu sistēma, ka jāraksta oriģinālrakstība, tad mums vajadzētu droši vien veselus norādījumu krājumus par to, kā izrunāt šos uzvārdus.

L. L.: Tieši tā, un arī to pašu angļu valodu, ne visi cilvēki prot Latvijā, deviņdesmitajos gados es ievēroju, ka mums parādījās veikalos jauni pulveru nosaukumi, un bija vecāka gadagājuma cilvēki, kuri rādīja uz paciņu un teica: “Man to tide, lūdzu,” ja, tā kā, kā raksta, tā runā. Mēs nevaram pieņemt, ka cilvēki prot pilnīgi visas pasaules valodas, lai prastu izrunāt visus uzvārdus, kas mums ienāk no citām valodām.

“Pieturzīmes” piedāvā arī vērtīgas valodas lekcijas un konsultācijas, kas pilnveidos tava darba efektivitāti un uzņēmuma tēlu.

A. V.: Un tiešām tas skaistais latviešu valodā ir tas, ka mums ir tik daudz šo formu, ka mums ir šie locījumi, ka uzvārdi mainās, un mainās vārdu galotnes un izskaņas, un ar to mūsu valoda ir īpaša, un tādēļ arī šie vārdi tiek pielāgoti valodai, nevis otrādi, ka valodu pielāgojam vārdiem. Un arī, vēl par šo atzīmēšanu jeb tagošanu runājot, man liekas, visdīvaināk izskatās tad, kad mēs cenšamies kādu ietagot, bet mums tas neizdodas, sistēmā ir kaut kāda kļūda, un tad, piemēram, teikumā, kur ir nepieciešams datīvs vai kāds cits locījums, tad parādās, ka cilvēks ir ierakstījis vienkārši nominatīvā, bet bez šīs atzīmes, bez šīs saites, un tā es esmu redzējusi, jo atkal mēs gribam ātri, visu izdarīt ātri, un šādu ierakstu ir ļoti daudz patiesībā.

L. L.: Tos es arī vienmēr pamanu, un tad tā, man ir ļoti žēl tai brīdī par latviešu valodu, jo tad ļoti dīvaini tas izskatās. Tad, kad ir ietagots ar šo citu krāsu, tad tas ir pieņemami, ir saprotams mērķis, nu, varētu aicināt izlabot locījumu, atlicināt dažas sekundes pierakstīt galotnes.

A. V.: Jo arī tas apgrūtina uztveri, ja, un te pat, ja mēs nerunājam par tādu makrosistēmu, ja, ka tas neiekļaujas valodā, bet arī tādā mikrolīmenī tas apgrūtina lasītājam uztveri. Ja man ir jāizdomā, kurā locījumā tas ir domāts, es aizķeros aiz tā vārda, ja, es tērēju laiku. Bet arī par to tagošanu, tas arī patiesībā būtu labs izpētes jautājums, un parunāties ar tehnoloģiju izstrādātājiem, kādas ir ieceres, kāds ir plāns, vai nākotnē šīm morfoloģiski bagātajām valodām varbūt būs iespēja arī šos atzīmējumus pielāgot ar citām galotnēm, es domāju, ka tā varētu būt.

L. L.: Tas būtu ļoti vērtīgs ieteikums, jo noteikti, ja mums kādi tehnoloģiskie risinājumi ir sasniegti, un par to ir ļoti liels gandarījums. Pati esmu saistīta arī ar mājaslapu KaRaKuDa, kuru veidojot, tehniski tika izmantots angļu valodā izstrādāts paraugs, angļu valodā tapusi platforma, un sākotnēji visi virsraksti tika rakstīti ar lielajiem sākuma burtiem tā, kā tas bija angļu valodas platformā iestrādāts, bet tad mūsu datoru speciālistam izdevās pēc ļoti rūpīga un ilga darba to izlabot, un tad ir milzīgs, milzīgs gandarījums, ka tagad virsraksti ir atbilstoši latviešu valodas garam, nevis tā, kā tie ir jāraksta angļu valodā.

Un arī otra lieta – mēs zinām, ka pastāv dažādas sistēmas, un arī universitātēs ir tāda LAIS sistēma, kur tika ierakstīti pasniedzēju vārdi un uzvārdi blakus amatam. Un sākumā amats parādījās tikai vīriešu dzimtē, kā jau tas ir paņemts no kāda saraksta – lektors, profesors un asistents, un tā tālāk – un es saku: “Nē, es mācu valodas kultūru, es nevaru parakstīties tādā dokumentā vai likt atzīmes tādā dokumentā, tas ir pretrunā ar to, ko es mācu studentiem. Manam amatam ir jābūt sieviešu dzimtē.” Un izrādījās, ka tas arī bija liels pārbaudījums šiem datorspeciālistiem, jo ne vienmēr pēc galotnes var noteikt, vai pasniedzējs ir vīrietis vai sieviete. Tas arī bija interesanti, jo ir šie kopdzimtes uzvārdi, un tad otrs, ka mums var būt arī kāds viespasniedzējs, piemēram, Kalle, kuram ir vārds ar “-e”, bet kurš ir vīrietis, tas arī bija interesanti. Bet nu tagad man ir liels gandarījums, ka tagad ir pareizi.

A. V.: Jā, man arī liels prieks par to, ka to tomēr, ka to var izdarīt, ka sistēmai arī var iemācīt un sistēmā to var ievadīt, jo, protams, atkal un atkal atgādinu arī mūsu klausītājiem, ka latviešu valodā, ja mēs zinām cilvēka dzimumu, nu tad profesijas, amata nosaukumu mēs rakstām attiecīgajā dzimtē, un, ja mēs nezinām, tad, protams, mēs varam izvēlēties šo vīriešu dzimti kā vispārīgo profesijas apzīmējumu, kā tas arī profesiju klasifikatorā ir un citur, bet, ja zinām, tad noteikti mums ir profesore, ja, valodniece un mikrobioloģe un tā tālāk.

L. L.: Jā, tieši tā!

A. V.: Jā, un to ir būtiski atcerēties, jo īpaši, jā, ja mēs to mācām studentiem. Vēl arī par locījumiem runājot, zinu, ka jūs arī esat domājusi par to, kas notiek ar lokatīvu latviešu valodā, un vai to neaizstās šie prievārdi, līdzīgi kā angļu valodā.

L. L.: Jā, tā ir ar prievārdiem, ka šīs konstrukcijas ar prievārdiem ļoti izplatās un ir saistītas vienā ziņā arī ar valodas attīstību, tas parādās ne tikai lokatīva saistībā, bet arī ģenitīva sakarā, piemēram, pirms simt gadiem bija tāda parasta frāze – “kam vilka bail, lai mežā neiet”. Mūsdienās, ja mēs šo pašu domu izsakām ar prievārdu, nevis tikai ģenitīvu – “no vilka baidīties”, no vilka, nevis “kam vilka bail”, šī jau ir tāda sena, sena frāze, kas mūsdienās vairs nav tik populāra. Īpašu uzmanību pievērš lokatīvam, jo ne angļu valodā, ne krievu valodā nav tāda lokatīva, kur ir īpašas nozīmes, kuras izsaka lokatīvā, un ar lokatīvu mēs varam arī pārbaudīt savu valodas izjūtu.

Varu aicināt aizdomāties, kur futbolisti spēlē futbolu, kāda ir iekšējā sajūta – vai viņi spēlē laukumā vai uz laukuma – kur ir tā robeža, kad mēs sakām “uz”. Grāmata ir uz galda vai kaut kas ir ielikts galdā, ja galdā ir iebūvēts plaukts vai atvilktne, un, vai kādos atsevišķos gadījumos mēs varam teikt “projekts ir galdā”, piemēram, ja, ar nozīmi, ka projekts ir pabeigts, nevis vienkārši nolikts uz galda. Man pašai bija ļoti interesanta pieredze, mācot latviešu valodu poļu studentei, es viņai tieši stāstu par šo atšķirību “uz galda” un “galdā”, un viņa pēkšņi man pajautā: “Bet vai var teikt “brokastis ir galdā”?” Patiešām mēs sakām “brokastis ir galdā”, un arī viesībās mēs varam teikt “nāciet pie galda”, “kafija ir galdā” vai kā citādi, ja. Valoda ir ļoti bagāta ar šīm izteiksmes iespējām, un noteikti mums nevajadzētu lokatīvu pazaudēt. Studentiem mēdzu jautāt – tagad ir rudens, un mežā aug sēnes, un kā viņi teiktu, kā viņi tiek līdz sēnēm. Visbiežāk man saka – “braucam sēņot”, “ejam sēņot”, bet ir arī šī senākā izteiksmes iespēja, kur noteikti studentu vecāki lieto – “braucam sēnēs”.

A. V.: Sēnēs, ogās.

L. L.: Jā, un nevajadzētu no šī atteikties, kur tas vēl ir saglabājies šādos izteicienos. Vēl ir arī tāda atšķirība – “iet skolā” un “iet uz skolu”, “iet kursos” vai “iet tajā dienā uz kursiem”, tad, kā “iet skolā”, “iet kursos” ar domu vispār apmeklēt, bet, ja tajā dienā pārvietojas no punkta A uz punktu B, tad, protams, “iet uz skolu”, “iet uz darbu”, un vajadzētu arī domāt, kāds darbības vārds ir teikuma centrā un atcerēties, ka darbības vārds ir tāds teikuma “karalis”, kurš nosaka, kurā locījumā ir jābūt tiem vārdiem, kuri darbības vārdam ir blakus, piemēram, ja es izvēlos darbības vārdu “būt”, “šodien es esmu Rīgā”, bet, ja es izvēlēšos savā teikumā citu darbības vārdu “braukt”, tad “es šodien braucu uz Rīgu”, kaut gan varam arī tautasdziesmās atrast un arī senākā latviešu valodā arī piemērus ar lokatīvu “braukt Rīgā”, bet nu tā mūsdienās mēs vairs nesakām.

Noteikti aicinātu arī padomāt, ka, esot pilsētā, runāt par kādām iestādēm, par šo iestāžu atrašanās vietu, tad, kad cilvēkam jautā viņa adresi, tad to parasti prot ļoti labi pateikt “es dzīvoju tādā un tādā ielā”. Tad šodien mums saruna notiek Lāčplēša ielā, bet bieži vien ir tā, ka cilvēks vai nu tā grāmatnīca atrodas uz tās un tās ielas, nu nav uz tās ielas. Ir pieļaujams “uz” tad, ja ir, ja ir “uz stūra”, “uz, kādā krustojuma” vai “uz divu ielu stūra”, vai arī uz ielas ir kaut kas tāds, kas ir viegli pārvietojams – atstāj mašīnu uz ielas, jā.

A. V.: Vai atrada naudu uz ielas.

L. L.: Jā, tieši tā. Bet ēkas, iestādes, kafejnīcas atrodas kādā noteiktā ielā, to nevajadzētu pazaudēt citu valodu ietekmē, kur tādas iespējas nav, kur to izsaka ar prievārdu.

A. V.: Jā!

L. L.: Šis tāds mans aicinājums lokatīva saistībā padomāt, kur tas ir vajadzīgs, nepārspīlēt ar “uz”, par laimi, mēs vēl smejamies, ja izlasām sludinājumā, ka varu strādāt “uz traktora”, varu strādāt “uz datora”, bet arī katrs pats sev varētu pajautāt, vai ir “uz ekrāna” vai “ekrānā”, vai programmu saglabājam “uz datora” vai “datorā”. Iespējams, ka šī robeža ir ļoti smalka un ka tiešām ir gadījumi, kur varētu lietot abus veidus – gan ar prievārdu, gan ar lokatīvu, bet aizdomāties, lai mums pavisam nepazūd šis lokatīvs.

A. V.: Nu jā, un, lai, ja gadījumā mēs tomēr izvēlamies šo “uz”, lai tas ir apzināti, un mēs saprotam kāpēc, ka tas ir tāpēc, ka es vēlos pateikt konkrētu kaut kādu nozīmes niansi, vai, kā mēs runājām, mašīna ir “uz ielas”, naudu atrast “uz ielas”, lai nav tā, ka mēs tad automātiski visur sakām šo “uz”. Ko vēl jūs ieteiktu cilvēkam, kuru interesē valoda, kurš vēlas izkopt savu latviešu valodu?

L. L.: Noteikti nebaidīties ieskatīties vārdnīcā, paskatīties, kāda ir vārdam nozīme. Esmu saskārusies ar tādu priekšstatu, ka vārds ir lietojams tā pamatnozīmē. Protams, tā ir, bet daudziem vārdiem ir arī atvasinātās nozīmes un pārnestās nozīmes, un ar vienu vārdu mēs varam daudz ko pateikt, tāpat piemērs ar vārdu “iet” – protams, ka tā pamatnozīme ir saistīta ar pārvietošanos kājām, bet, ja mēs atšķiram vārdnīcu vai ieskatāmies elektroniskajā vārdnīca Tezaurs.lv, tad varam redzēt, ka vārdam ir daudz nozīmju – arī vilciens “iet” no Liepājas uz Rīgu, un pulkstenis “iet”, laiks “iet”, un varam paskatīties, cik daudz dažādu nozīmju ir vienam vārdam, un nebaidīties izmantot arī šīs atvasinātās un pārnestās nozīmes, jo reizēm es saskaros ar situāciju, kad cilvēks nobaidās, īpaši arī no frazeoloģismu lietošanas, kad viņam liekas, ka šie vārdi ir burtiski jāsaprot.

Nu, piemēram, pati nesen lietoju frazeoloģismu “sirds asiņo” – nu nav tas jāsaprot burtiski un nevajadzētu pazaudēt šo latviešu valodas izteiksmes bagātību. Mums ir ļoti bagāta valoda, un faktiski tviteri es izmantoju tieši arī valodas dēļ un profesionālās intereses dēļ un redzu, ka ir vesels pulciņš cilvēku, kuri vienkārši interesējas par valodu vai pat sameklē kādus senus vārdus un, ko tie nozīmē, un iesaka citiem lietot. Nu nav viss tik slikti kā varbūt pirmajā mirklī liekas, droši vien ir kāds līdzsvars jāmeklē, ir svarīgi, lai latviešu valoda pastāvētu, attīstītos un būtu tikpat bagāta, un lai šai bagātībai tiktu līdzi arī katrs individuāls tās lietotājs.

A. V.: Jā, vēlētos tikt līdzi un interesētos par valodu, un domātu, jo droši vien dažkārt šķiet, jā, kā jūs minējāt, mēs visi mācāmies skolā dzimto valodu, un liekas – nu, es taču māku runāt, vai ne, kas tad tur, bet, lietojot valodu, ir jādomā tāpat kā darot jebko citu, šī iedziļināšanās ir svarīga.

L. L.: Tieši tā, lai radītu kvalitatīvu tekstu, tas pats no sevis tā nerodas, tur ir vajadzīga zināma garīga piepūle, zināšanas, un arī nav jākautrējas pārbaudīt sevi, vai viss ir tā, kā es esmu domājis uzrakstīt vai pateikt, un arī meklēt palīdzību, no tā nevajadzētu kautrēties.

A. V.: Jā! Paldies, par šiem, par šīm interesantajām atziņām un ieteikumiem, un par to, ko jūs darāt. Un nedaudz ārpus valodas, pat arī tas lielā mērā ir saistīts ar valodu, zinu, ka jūs esat iesaistīta arī kāda radio tapšanā, ka vadāt arī pati radio raidījumu.

L. L.: Jā, tā ir taisnība, tam ir tāda mazliet garāka vēsture, un izmantošu izdevību un arī pateikšu, kaut arī sākās šī sadarbība vispirms ar reģionālo radio staciju “Saldus radio”, ar kuru es ļoti lepojos, ka vienkārši reģionāls radio interesējas par latviešu valodu un mani aicināja vairākas reizes gadā analizēt viņu valodas lietojumu un norādīt uz valodas kultūras neprecizitātēm. Tas man šķita, nu, ļoti labs rādītājs.

A. V.: Cepuri nost viņiem, jā!

L. L.: Varbūt pat dažā labā Rīgas radio stacijā jau vairs nu nešķiet uzmanības vērts. Nu diemžēl šis radio tika likvidēts, bet tā vadītājs Mārtiņš Bergmanis, mans bijušais students, nepadevās un izveidoja tādu savu radio, tādu “draugu” radio, es gribētu teikt, kas skan internetā un piedāvāja arī katram iesaistīties, kas to vēlas, un es esmu sev atklājusi brīnišķīgu hobiju – veidot raidījumu par mūziķiem saistībā ar viņu jubilejām – jo atklāju, ka tad, kad daudzi no viņiem bija populāri, es, protams, pa ausu galam dzirdēju un atpazinu viņu dziesmas, bet neko daudz vairāk, jo tajā laikā es studēju, rakstīju savu promocijas darbu, un man nebija laika dziļāk interesēties par mūziku, par mūziķiem, un tagad man tā ir tāda laba aizraušanās, redzesloka paplašināšana, bet, nu jā, vienā ziņā arī tāds savs ritms, ka ceturtdienas rītā ir jābūt raidījumam gatavam, un ir šī izvēle, kuras dziesmas atskaņot un ko par katru mūziķi pateikt, bet man patīk, tas man ir labs brīvā laika pavadīšanas veids.

A. V.: Jā, ko vēl jums patīk darīt brīvajā laikā? Tviterī lasīju, ka jums patīk jūra.

L. L.: Jūra man ļoti patīk, un, ja ir tādi liepājnieki, es nesaprotu, kā tas var būt, ka pie jūras var neiet gadiem. Man šķiet, ka tā ir liepājnieku bagātība, ka līdz jūrai es varu aiziet kājām dažās minūtēs, nu, kaut vai 10–15 minūtēs no vietas, kur es dzīvoju, vai ka viena iela ved gar jūru, un tad tā ir brīnišķīga vieta, kur pastaigāties un atgūt spēku un harmoniju nedēļas nogalē. Jā, man tiešām patīk iet pie jūras visos gadalaikos!

A. V.: Jā, Liepāja – tā patiesi ir skaista visos gadalaikos. Un zinu, par to mums noteikti arī jāparunā, ka tuvojas ikrudens svarīgs notikums valodniecībā, un, proti, tā ir valodniecības konference “Vārds”.

L. L.: Jā.

A. V.: Kādā formātā tā šogad notiks, ņemot vērā esošo situāciju?

L. L.: Jā, šogad mums ir tāds jauns pārbaudījums, organizēt konferenci tiešsaistē, un tā mums būs pie tam jubilejas, 25. konference “Vārds un tā pētīšanas aspekti”, un pirmo reizi būs tā, ka lielākā daļa piedalīsies tiešsaistē un viena daļa klātienē. Nu, pagaidām mēs šo mazo klātienes pulciņu pavisam neesam atcēluši, tie būs, nu, tuvākie dalībnieki, bet tad nevar solīt, ka nebūs mums kaut kas jāmaina, jo situācija ir jauna, un šāds konferences norises veids arī ir pilnīgi jauns, bet mums būs izdevies saglabāt to, ka notiks divas paralēlas sekcijas, nu, ne trīs vai četras kā klātienes gadījumā, bet divas būs, un konferences dalībnieki arī virtuāli drīkstēs staigāt no vienas sekcijas uz otru – tas ir sarunāts ar mūsu datorspeciālistiem.

A. V.: Un, ja kāds no mūsu klausītājiem gribētu noklausīties, piedalīties, vai tas būtu iespējams arī plašākai publikai?

L. L.: Piedalīties kā dalībniekam vairs nē, jo šodien, faktiski jau vakar, mums ir noslēgusies pieteikšanās, jo ir gana, diemžēl man šodien jau jāraksta pirmie atteikumi, ka vairs nevaram pieņemt.

A. V.: Tieši referātus vairs nevarat pieņemt, ja?

L. L.: Referātus mēs nevaram pieņemt, bet, runājot par klausītājiem, tad, nu, kādus atsevišķus interesentus kā klausītājus mēs varētu, bet tad noteikti ir jāsazinās ar mūsu konferences organizatoriem, rakstot e-pastu balti@liepu.lv, jo klausītājiem arī tiks izsūtīta sava adrese, sava saite, kā piekļūt, jo mēs, nu, tas nebūs tā pilnīgi visiem tajā laikā pieejams, ja.

A. V.: Jā, lieliski, Linda, paldies, ka piekritāt sarunai un dalījāties pārdomās, ieteikumos! Varbūt ir vēl kas, ko es nepajautāju, bet ko noteikti gribas piebilst un noteikti gribas pateikt, likt aiz auss, izmantojot frazeoloģismus?

L. L.: Jā, man arī jāpasaka paldies par šo iespēju! Man ir prieks, ka par valodu mēs varam runāt dažādos veidos un dažādās formās. Gribu aicināt nezaudēt interesi par valodu – valoda ir ārkārtīgi interesanta pasaule, kuru es varu novērot arī ikdienā, nebūt nav tā, ka es koncentrējos tikai uz kādām kļūdām. Mans lielākais brīnums ir redzēt, kā divi cilvēki skaidrā latviešu valodā sarunājas, pat nelietojot ne žargonvārdus, ne kādus izloksnes vārdus, ne angļu valodas vārdus, kurus es varētu nezināt, viņi lieto parastus latviešu valodas vārdus, bet es nesaprotu, par ko viņi runā. Tas ir interesanti, bet viņiem abiem ir pilnīgi skaidrs, jo dialogs ir tik koncentrēts, viņi runā par sev pazīstamām tēmām, viņiem ir skaidrs, bet no malas to nevar saprast. Nu, piemēram, “tad tev vairāk nevajag? Nē, paldies, es nolikšu atpakaļ”. Ko nevajag? Ko nolikšu atpakaļ? Es nezinu, bet šie cilvēki to, to saprot. Esmu arī aizrāvusies ar jautājuma teikumu izpēti un secinājusi, ka ne vienmēr atbildes mēs varam labi saprast un ne vienmēr atbildes ir skaidras, jo atbildēs mēdz arī ieslēpt netiešu informāciju, kur pašam klausītājam ir jāsaprot, kas tad ar to ir domāts. Un arī tādi piemēri ir ļoti interesanti. Tas jau vairāk ir valodas pragmatiskais aspekts, un par to jau būtu pavisam vēl cita saruna.

A. V.: Jā, to mēs varam noteikti izveidot atsevišķu sarunu un, un turpināt. Paldies!

Raidījuma piezīmēs atradīsi īsu pārskatu par šodienas sarunu, kā arī noderīgu informāciju un saites.

Paldies, ka klausījies un uz tikšanos nākamajās “Pieturzīmēs”.

Papildu informāciju par “Pieturzīmēm”, valodu lekcijām un nākamajiem raidījumiem meklē mūsu Facebook lapā “Pieturzīmes”.

Priecāsimies, ja tu dalīsies ar šo raidījumu, novērtēsi mūs *Apple Podcasts *platformā un atbalstīsi, kļūstot par patronu.

Uz tikšanos nākamajos raidījumos!

“Pieturzīmes” – cilvēkos, grāmatās un valodā. Kādas ir tavas Latvijas pieturzīmes?

Sēriju ar subtitriem var redzēt arī *YouTube. Klausies sēriju [Spotify](https://open.spotify.com/episode/0QfHrtqegr8AX8TmX252PE?si=MocJwYO7TmaYPZn_GHHL1Q), [Apple Podcasts](https://podcasts.apple.com/lv/podcast/24-p%C4%81rmai%C5%86as-valod%C4%81-un-cilv%C4%93kos-saruna-ar-valodnieci/id1502082851?i=1000498075046)* un citās platformās.

Ja vēlies atbalstīt “Pieturzīmes”, kļūsti par patronu patreon.com vai buymeacoffee.com platformā.